LU konferencePrezentācijā tiks izklāstīts teorētiskais ceļš no klasiskās sekuritizācijas teorijas uz komunikācijā balstītu modeli drošības diskursa analīzei Latvijas hibrīdajā mediju vidē pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā 2022. gadā. Par atskaites punktu tiek ņemta izpratne, ka drošība nav tikai objektīvs stāvoklis, bet arī komunikatīvs un politisks process: jautājumi kļūst par “drošības jautājumiem”, kad tie publiski tiek ietverti kā eksistenciāli vai steidzami draudi, kas prasa īpašu rīcību (Buzan, Wæver & de Wilde, 1998; Wæver, 1995).
Klasiskā sekuritizācijas teorija ir noderīga, jo tā identificē šī procesa galvenos elementus: sekuritizējošo aktoru, referento objektu, auditoriju un ārkārtas vai īpašu pasākumu leģitimēšanu (Buzan, Wæver & de Wilde, 1998). Tomēr šo modeli ir grūti tieši piemērot mūsdienu platformās balstītajai komunikācijai. Sociālo mediju vidē drošības apgalvojumi reti saglabājas kā viens stabils izteikums, ko viens autoritatīvs aktors adresē vienai skaidri identificējamai auditorijai. Tie tiek pārpublicēti, pārinterpretēti, emocionāli pastiprināti, vizualizēti un izplatīti starp institūcijām, profesionālajiem medijiem, Telegram kanāliem un auditoriju kopienām.
Tādēļ prezentācijā tiks argumentēts, ka sekuritizācijas teorija jāaplūko dialogā ar socioloģiskajām pieejām, kas uzsver auditorijas, konteksta un varas attiecību nozīmi (Balzacq, 2005), kā arī ar ierāmēšanas (framing) teoriju, kas palīdz identificēt, kā draudu naratīvi definē problēmas, piešķir atbildību, vērtē iesaistītos aktorus un piedāvā risinājumus (Entman, 1993). Prezentācija balstās arī hibrīdo mediju teorijā, kas skaidro, kā politisko komunikāciju veido vecāku un jaunāku mediju loģiku mijiedarbība (Chadwick, 2017), un platformu pētījumos, kuros uzsvērts, ka platformas nav neitrāli komunikācijas konteineri, bet gan infrastruktūras, kas nosaka satura redzamību, apriti un publisko nozīmīgumu (Gillespie, 2018; van Dijck, Poell & de Waal, 2018; Poell, Nieborg & van Dijck, 2019).
Prezentācijā kā analītisks ietvars tiks aplūkots Komunikatīvi mediētās sekuritizācijas modelis (Communicatively Mediated Securitization Model), kas savieno trīs analīzes līmeņus: komunikācijas infrastruktūru, draudu ierāmējumu un institucionālos rezultātus. Modelis pārorientē uzmanību no sekuritizācijas kā viena runas akta uz sekuritizāciju kā mediētu aprites, pastiprināšanas un institucionalizācijas procesu. Tas ļauj jautāt ne tikai par to, kurš kaut ko pasludina par drošības apdraudējumu, bet arī par to, kā šis drošības vēstījums izplatās, kuri aktori to pastiprina, kā platformas to pārveido un kā tas tiek sasaistīts ar mediju politiku vai politisko lēmumu pieņemšanu.
Latvija tiks aplūkota kā teorētiski nozīmīgs gadījums, jo pēc 2022. gada mediju regulējuma, krievu valodas satura, sabiedrisko mediju un auditorijas uzticēšanās jautājumi arvien biežāk tika ietverti drošības diskursā. Tas rada demokrātisku spriedzi: valstij ir jāreaģē uz reālām Krievijas ietekmes operācijām un propagandu, taču tas jādara, nepārvēršot valodiskās minoritātes vai mediju auditorijas pašas par sevi par drošības problēmu. Tāpēc prezentācijā īpaša uzmanība tiks pievērsta atšķirībai starp naidīgu ietekmes operāciju analīzi un daudzveidīgo krievvalodīgo auditoriju sekuritizēšanu.
Būtisks empīriskais un metodoloģiskais izaicinājums ir Telegram platforma. Pētījumi rāda, ka Telegram veicina kanālos balstītu apraidi, pārpublicēšanas kultūru un decentralizētu starpkanālu satura apriti, padarot to īpaši nozīmīgu politiskās, ekstrēmistiskās un ar drošību saistītās komunikācijas izplatības izpētē savstarpēji vaļīgi saistītās publiskajās telpās (Urman & Katz, 2022; Peeters & Willaert, 2022). Tādēļ šajā prezentācijā Telegram tiks aplūkots nevis tikai kā ziņojumu avots, bet kā aprites infrastruktūra, kurā sekuritizējošās funkcijas var būt sadalītas starp vairākiem aktoriem un kanāliem.
Kopumā prezentācijas galvenais arguments ir, ka hibrīdā mediju vidē sekuritizācija būtu jāpēta ne tikai kā draudu deklarēšana, bet kā mediēts komunikācijas process. Šāda pieeja ļauj analizēt, kā drošības diskurss iegūst redzamību, kā tas tiek pastiprināts, kā platformas to pārveido un kas notiek, kad drošības diskurss tiek sasaistīts ar demokrātisku mediju politiku.
Attālinātās pieslēgšanās saite
Anastasija Tetarenko-Supe ir doktorantūras studente politiskajā komunikācijā, pētniece un žurnāliste. Viņas pētnieciskās intereses ietver politisko komunikāciju, draudu komunikatīvo konstruēšanu, mediju politiku un žurnālistu drošību.
